Par mani

Esmu dzimis Rīgā pie Daugavas 1961. g. 8. aprīlī

Līdz 3. klasei vasaras pavadīju Vecāķos. Pie mājas auga slaidi bērzi. Tēvam magnetofonā bija ierakstīta dziesma “Es vēlos mājās pārnākt”. Vārdi “Es vēlos mājās pārnākt, kad Latvija brīva kļūs” iespiedās manā apziņā. Sapratu, ka Latvija ir nebrīva un apņēmos darīt visu, lai tā kļūtu brīva. Trešajā klasē Rīgas 49. vidusskolā uz dzēšlapas uzrakstīju vārdus LAO, kuri manā izpratnē nozīmēja “Latvijas atbrīvošanas organizācija”. Biju kaut ko televīzijas ziņās dzirdējis par Palestīnas vai kādas citas valsts atbrīvošanās organizāciju un gribēju atdaritāt šo paraugu. Par šādu organizāciju apspriedos ar dažiem klasesbiedriem, bet atsaucību neguvu. Sabotēju soļošanas skates un man bija par nekārtību organizēšanu jāstāv pie sienas. Pionieros neiestājos politisku iemeslu dēļ, par komjauniešiem nemaz nerunājot.

10 gadu vecumā pārcēlāmies dzīvot uz Juglu. Mājās klausījāmies Čikāgas piecīšus, ko vecākiem ierakstīja paziņas, kas tos bija savukārt dabūjuši no radiem, kuri dzīvoja Amerikā. Šajā laikā uz mani vislielāko ietekmi atstāja Vecpiebalgas ūdensrozes. Tās es iztēlojos šeit pat netālu no mājas – Gaiļezerā… Bastoju stundas, staigāju pa Juglas mežu un pilnā balsī dziedāju. Skolā jutos kā cietumā. Direktorei Bitlerei nonāca ausīs ziņas, ka mēs klasē klausāmies ārvalstu ierakstus – Rokoperu “Jēzus Kristus superzvaigzne”un Čikāgas piecīšus. Viņa pie sevis sarīkoja pratināšanu īsti čekas stilā. Uz galda stāvēja saritināts gumijas vadu saišķis ar kuru viens otrs no mums dabūja pa kājām vai muguru. Terors, iebaidīšana – tas bija stils. Runāja, ka direktorei vīrs esot čekists vai arī pati viņa ar čeku saistīta… Lentes bija jāatnes uz skolu. Pēc tam tās mēs saņēmām atpakaļ.

Biju nepaklausīgs skolēns. Ignorēju obligāto formu, īsā griezuma matus un ar pedagogiem atrados nepārtrauktā karas stāvoklī. Ar draugiem klausījāmies rokmūziku, rīkojām ballītes, kurās saprotams netrūka alkohols un cigaretes. Īpaši biju iecienījis smago roku, kuru sākotnēji ierakstīju no ārzemju raidstacijām. Šī laika dumpības simbols varētu būt Led Zeppelin dziesma Whole Lotta of Love. Brīvajā laikā arī makšķerēju zivis Juglas ezerā, Gaiļezerā, Jūgezerā, Daugavā un devos pārgājienos pa Rīgas apkārtnes mežiem. Devīto klasē aizgāju uz 9. maiņu vakara vidusskolu Cēsu ielā un sāku strādāt par laborantu Valsts Mākslas akadēmijā (VMA). Mans pienākums bija izsniegt rekvizītus zīmēšanai un gleznošanai, ierāmēt darbus ar koka līstītēm, sagatavot izstādes un veikt daudz un dažādus palīgdarbus akadēmijas komandanta (saimniecības vadītāja) uzdevumā. Vairākus gadus mācījos mākslas akadēmijas sagatavošanās kursos un vairākas reizes mēģināju tajā iestāties. Sākumā man neveicās ar atzīmēm, bet nākamajos gados neiestājos kādu nesaprotamu apstākļu dēļ, jo skaidri definētas punktu sistēmas nebija. Priekšrokas ieguva tie kam bija blats vai, kuru vecāki atradās augstos partijas vai valdības amatos. Pēc kādām trijām vai četrām mēģinājumu reizēm atmetu šai “gaismas pilij” ar roku. Neviens mani tur negaidīja un arī man pašam šie mākslinieki ar viņu vīzdegunību un aroganci bija līdz kaklam. Piemērs: Mācību darbu skatēs studenti savus zīmējumus izlika uz grīdas akadēmijas gaiteņos. Tos vērtēja akadēmijas mācību spēku komisija. Tās vadītājs šķiet bija “dižais” Ļeņina un strēlnieku gleznotājs, profesors Indulis Zariņš. Biju šokēts, kad “smalkais” biedrs brīvi ar kurpēm pārsoļoja studentu darbiem… Tie, kas šai mākslinieku “elitei” pieglaimojās, tie varēja izvirzīties un attīstīt savu karjeru, bet man tas šķita pretīgi un es aizgāju strādāt uz Gāzes pārvaldi par tehniķi rasētāju. Kādu gadu nostrādāju, tad rakstīju atlūgumu, jo mani 8 stundu sēdēšana četrās sienās neapmierināja, jo arī alga nebija nekāda dižā, šķiet, 90 rubļi, tas mūsu naudā tagad varētu būt ap 200 Ls.

Biju iecienījis norvēģu rakstnieka Knuta Hamsuna daiļradi, kurš meistarīgi prata aprakstīt zemnieku un mežinieku darba skaistumu. No viņa iedvesmojies devos uz laukiem meklēt darbu, kuru atradu Gulbenes rajonā Lejasciemā kolhozā “Komunārs”. Vasarā strādāju par mērnieka palīgu. Rudenī nolēmu meklēt darbu tuvāk Rīgai un iestājos darbā Baltezera mežniecībā par mežstrādnieku. Tur valdīja brīvības gars! Vīri pusdienās ugunskurā sildīja līdzatnestās pusdienas. apmainījās ar pirmspadomju laika politisko literatūru, sprieda par pasaules varenajiem un to sarīkotajām revolūcijām, tirāniskajiem režīmiem un iespējām, kā no šī jūga atbrīvoties… Mežā jutos kā mājās – brīvā Latvijā! Paverdzinātāju ķetnas līdz brīvajiem meža vīriem nesniedzās. Pēc vairākiem mežos aizvadītiem arī Rīgā iepazinu jaunus draugus, kas interesējās par Latvijas vēsturi, kultūru un senču ticību. Nodibinājām organizāciju “Trejdeviņi”. Organizējām diskusiju un priekšlasījumu vakarus, aptaujas, ekskursijas un talkas. Jāsaka vēl strādājot mākslas akadēmijā iepazinos ar sev līdzīgu brīvdomātāju Benjamino Latkovski, šodien pazīstamu kā Benu Latkovski “Neatkarīgās” žurnālistu. Ar viņu toreiz daudzas naktis pavadījām dzerot stipru tēju un plānojot scenārijus, kā Latvijai atgūt brīvību. Viens no tiem bija veicināt Latvijas vēstures, latviešu dzīvesziņas apguvi uz šīs darbības pamatiem organizējot pulciņus pēc jaunlatviešu un trimdas latviešu parauga. Tad nu šis laiks bija beidzot atnācis. Brežņevs bija miris. Viņa vietā uz dažus gadus valdīja Čerņenko, tad Andropovs. Biežā komunistu impērijas vadoņu maiņa pēc Brežņeva stagnācijas viesa cerības. Mūsu disidentiskā brīvdomātāju grupiņa pievienojās folkloras draugu kopā “Impamps”. Ļoti jancīgs nosaukums. Pēc folkloras tradīcijas tā ir tāda ļaužu virkne, kurai, ja kāds pieskaras, tad no tās vairs nevar atrauties. Šajā kopā brīvdomīgie elementi jau koncentrējās vēl vairāk. Tomēr ne visi uzdrošinājās runāt par Latvijas brīvības jautājumu, pat režīmam netīkamākās. strēlnieku un leģionāru dziesmas daudzi neuzdrošinājās dziedāt. Mūsu grupiņa bija mazliet radikālāka un kādā braucienā autobusā sākām dziedāt “Pie Trīnes gāju klētiņā!” Autobusā brauca arī dzejnieks Knuts Skujienieks. No viņa puses par mūsu rīcību izskanēja pārmetumi kopas vadībai. Droši vien viņš baidījās no iespējamām provokācijām un centās tās novērst, kā kārtīgs likumpaklausīgs latvietis. Jāpiezīmē, ka Gorbačova ēras sākumā, Mārtiņos mēs Kuldīgā rīkojām ķekatu gājienu, kurā dziedājām Mārtiņu tradicionālo dziesmu:

Vakar Mārtiņš
No Rīgas laidās,
Šodien sētā
Ierībināja:
Deviņi ratiņi,
Simts kumeliņu,
Trīs simts sulaiņu
Bruņoti vīri.

Tā varas iestāžu neorganizēti ielu gājieni tajā laikā nenotika, tad mūs pašā Kuldīgas centrā aizturēja padomju milicija. Visus mūs tradicionālajās latviešu maskās tērptus (dzērvi, sēni, kazu, garo sievu, zirgu, čigānu u.c.) sagūstīja un aizveda uz miliciju. Mūs pratināja. Uzdeva jautājumu, kur ir 300 bruņotie vīri utml. Pēc tam bija vēl jāraksta paskaidrojumi. Pievakarē mūs atbrīvoja. Tajā pašā rudenī literārā žurnāla “Karogs” slejās Māra Zālīte bija publicējusi savu lugu “Tiesa”, šķiet tas bija rakstīts tieši par mums. Tikai muižas vietā bija padomju varas iestādes.

Kopā ar “Impampu” Māras kambaros pie Rendas

Daudzos vēsturnieku, žurnālistu un politiķu rakstos par “atmodas celmlauzi” parasti dēvē komunistu nomenklatūras un ideoloģiskā korpusa darbinieku inspirēto Latvijas Tautas Fronti, taču patiesībā atmoda radās tautā – “mūsu projektētās” kultūras apvienību, folkloras kustības un latviešu rokmūzikas grupu veidā. Enerģijas dzirksti Atmodai izšķīla 1986. gadā leģendārā rokgrupa “Līvi” ar dziesmu: “Dzimtā valoda”.

Folkloras kustība kļuva par modes lietu un izplatījās gandrīz visā PSRS rietumdaļā. Cik varēja noprast Krievijas provincēs šādu biedrošanās brīvību stingri ierobežoja vai pat aizliedza. Cilvēki sanāca kopā, iepazinās ar kopējām tautas gara vērtībām, kuru viens gals atradās folklorā, bet otrs jau “mērcās” vēsturē un politikā. Neizbēgami ļaudis sāka biedroties vēl vairāk, apspriest vēl vairāk, panākt vēl vairāk! Šīs kustība faktiski saskanēja ar kompartijas jaunā ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova jauno kursu uz “izrāvienu”, pareizāk sakot “perestroiku” vai pārbūvi. Savu reformu īstenošanas pamatu viņš redzēja valsts demokratizācijā un tādā principā kā atklātība – “glasnosķ”. Tāpēc ar kompartijas un komjaunatnes svētību valstī veicināja sabiedrības pašdarbību un apvienošanos dažādās grupās un pulciņos. Sevišķi aktīva bija jauniešu klubu veidošana, kuras iniciēja komjaunatnes vadība – Rīgā – īpaši Ziedoņa Čevera personā. Viena no šādām organizācijām bija Vides aizsardzības klubs (VAK). Jau nākamajā nedēļā pēc tā nodibināšanas klubā iesaistījās arī mūsu kopas “Trejdeviņi” biedri. Šeit brīvdomība sita augstu vilni. 1986. gadā bija nodibināta arī cilvēktiesību aizsardzības grupa “Helsinki-86”, kas uzstājās ar izteikti politiskām prasībām un izdeva žurnālu “Auseklis”. Videsklubieši tik atklāti uzreiz nepolitizējās un pamatā nodarbojās ar dažādu dabas un kultūras pieminekļu glābšanu no iznīcības, uzsvaru liekot uz tādu ideoloģiski “bīstamu” objektu kā baznīcu, strēlnieku piemiņas vietu remontu un sakopšanu. Šajā darbā ar īpaši lielu iniciatīvu izcēlās VAK prezidents Arvīds Ulme, pieminekļu sekcijas vadītājs Juris Dobelis un viņa draugs Andris Grūtups. Ar Juri Dobeli gājām pārgājienā uz Nāves salas apkārtnes mežiem apzināt kritušo latviešu strēlnieku piemiņas un apbedījumu vietas. Šajā ekskursijā savstarpēji sapazinos ar jauniešu grupiņu no Ogres meža tehnikumu ar kuru kopā dziedējām karavīru dziesmas un Ikšķiles estrādē nodibinājām ansambli “Liepavots”, kuru vēlāk pārdēvējās par vīru kopu “Vilki”. Liepavota periodā leģionāru dziesmas vēl lielākā daļa ļaužu publiski dziedāt baidījās. Ar lepnumu varu teikt, ka mēs to uzdrošinājāmies vieni no pirmajiem vai pat pirmie. Viena mūsu iecienītākām dziesmām bija Kad ar uzvaru!

Vides aizsardzības klubs nevēlējās atpalikt no helsinkiešiem un nolēma izdot savu žurnālu. 1988. gada ziemā mani ievēlēja par žurnāla “Staburags” redaktoru. Žurnālu rakstījām ar rakstāmmašīnu un pavairojām ar koppapīru vai atkārtotu teksta pārrakstīšanu. Ar Helsinku grupas palīdzību vairākus “Staburaga” numurus izdevās tipogrāfiski iespiest Stokholmā. 1988.gada 25. marta piemiņas mītiņā notika milicijas un akcijas dalībnieku sadursmes. Es ar diktafonu intervēju atnākušos ļaudis un mani kā sabiedriski bīstamu personu aizturēja milicija. Šeit jāpaskaidro, ka tajā laikā PSRS privātpersonām nebija iespējas iegādāties veikalos audioierakstu tehniku, tāpēc jau šāda ierīce vien mudināja varas pārstāvjus noskaidrot manu personību un lietas apstākļus. Pēc paskaidrojuma uzrakstīšanas mani no milicijas izlaida, bet jau pēc neilga laika saņēmu draudīgu uzaicinājumu ierasties kara komisariātā. Draudēja dienests Afganistānā. Tomēr notika kas dīvains – man bija jātiekas ar kādu šķietamu civilpersonu, kas bija LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) izmeklētājs. Sarunu viņš vadīja draudzīgā tonī, skaidrojot cik ļoti nepieciešama viņa informēšana par maniem kolēģiem un viņu aktivitātēm. Tā kā mūsu klubs izmantoja Gorbačova proponēto atklātības principu, tad man nebija ko slēpt. To ko runāju publiski, to pašu mierīgu sirdi varēju teikt arī šai amatpersonai. Par sarunām ar maniem tuvākajiem paziņām, kurās lietas saucu īstos vārdos, viņš nezināja un arī no manis neko neuzzināja.

1988. gada 15. jūnijā mītiņā pie Brīvības pieminekļa mani uzrunāja Gunāra Astras sievas māsa Ingrīda Titava. Viņa aicināja ierasties savā dzīvoklī uz apspriedi par kādas organizācijas dibināšanu. Tur ieradāmies ar Juri Dobeli. Apspriedē piedalījās arī Eduards Berklavs. Izraisījās diskusija kādu ceļu iet – vai orientēties uz demokrātiskām vai nacionālām vērtībām? Demokrātisko platformu izvirzīja Viktors Avotiņš. Klātesošo vairākums, mani ieskaitot aizstāvēja orientēšanos uz latviešu tautas aizstāvības jautājuma prioritāti. Izteicu domu, ka pašlaik ir ļaudis, kas aizsargā dabu, kultūru, demokrātiju, cilvēktiesības un visu ko citu izņemot latviešu lietu un tāpēc mums latviešu jautājums izvirzāms kā centrālais. Kopīgi nolēmām dibināt Nacionālās neatkarības kustību, izveidojām iniciatīvas grupu un izvēlējām tās padomi 14 cilvēku sastāvā: Eduards Berklavs, Jānis Biezais, Juris Dobelis, Aivars Jakovičs, Roberts Kļimovičs, Juris Lomonovskis, Visvaldis Mucienieks, Andris Pauls-Pāvuls, Ilga Pūpola, Einārs Repše, Diāna Repše, Anta Rudzīte, Dans Titavs, Valts Titavs.

1998. gada 10. jūlijā Rīgā, Arkādijas parkā notika Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšanas pilnsapulce, kura apstiprināja organizācijas mērķus un organizācijas struktūru. Video:LNNK sanāksme Arkādijas parkā.

16. jūlijā kopā ar Vides aizsardzības klubu organizējām manifestāciju Mežaparka Lielajā estrādē ar prasību atļaut lietot Latvijas valsts sarkanbaltsarkanā karogu.

Pēc dibināšanas sekoja darbs. Piedalījos PSRS un Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu vēlēšanu kampaņā kā deputāta Jura Dobeļa uzticības persona. Kad Latvija atjaunoja neatkarību no politiskām aktivitātēm uz laiku distancējos. 90. gadu sākumā bija jārūpējas par ģimenes iztiku un vispārējo stihiju skriešanai no viena grāvja otrā es nespēju apturēt. Ekstrēmisms rada ekstrēmismu. Fanātiski ticīgie kļūst par fanātiskiem ateistiem un fanātiski ateisti – par fanātiskiem ticīgiem. Padomju varas pārstāvi – pašlabuma noliedzēji, kļuva par visīstākiem privatizācijas apustuļiem un skumjākais tas, ka šo politiku vēl ilgus gadus nekritiski aizstāvēja LNNK un vēlāk arī TB elite. Iesaistoties tirgū, elite kļuva par tirgus ķīlnieci un rūpes par tautu aizvietoja rūpes par savu un sava politiskā un ekonomiskā “jumta” interešu nodrošināšanu. XX gs. 90. gadu vidū kļuvu par Rīgas domes deputātu.

Šo laiku man atgādina grupas Blackmore’s Night dziesma Wish you were here.

Tirdzniecība ar ietekmi, amatiem, pasūtījumiem un citiem labumiem tolaik vairumam šķita vēl pašas par sevi saprotams lietas, bet es to nespēju pieņemt. Kad atteicos atbalstīt lēmumus par dažiem santīmiem iznomāt citu deputātu draugu firmām laukumus autostāvvietām Rīgas centrā un tikpat lēti visu iespējamo privatizēt, nonācu konfliktā ar personām, kuras tolaik vadīja LNNK Rīgas domes deputātu frakciju un iestājos Latvijas nacionāli demokrātiskā partijā (LNDP), jo Domē biju iepazinies ar šīs partijas priekšsēdi Armandu Māliņu. Mūsu viedokļi daudzos jautājumos it īpaši jautājumos par korupciju, privatizāciju, sociālo politiku pilnīgi saskanēja. Dažus mēnešus vēlāk laikrakstos ieraudzīju tekstus ar A.Māliņa antisemītiskiem izteikumiem un no viņa partijas distancējos.

Mans paziņa tolaik sociāldemokrāts Egīls Baldzēns man piedāvāja darbu Latvijas Dzelzceļā. Kļuvu par šīs organizācijas valdes padomnieku preses jautājumos. Mans uzdevums bija iepazīstināt mēdijus ar uzņēmuma aktualitātēm, politiku, skaidrot dzelzceļa vajadzības, lai piesaistītu valsts un Rīgas domes finanšu līdzekļus, kā arī gatavot publikācijas laikrakstiem. Šajā darbā aptvēru Latvijas tranzītbiznesa lomu valsts tautsaimniecībā un politikā.

Ar šo laiku man asociējās The Beatles dziesma Yesterday

Paralēli darbam brīvajā laikā aizvien vairāk pievērsu darbībai Vides aizsardzības klubā. 1999. gada februārī saņēmām ziņu, ka pastāv plāni, kuri paredz Valmieras rajonā senču svētvietas Zilā kalna tuvumā ierīkot Ziemeļvidzemes atkritumu glabāšanas poligonu, vienkāršā valodā runājot – izgāztuvi. Visu pavasari un vasaru veltīju darbam, lai šo plānus koriģētu. Vasarā izstaigāju gandrīz katru Kocēnu pagasta māju, pārliecinot iedzīvotājus un vācot parakstus pret izgāztuves būvi. Nekad nebiju redzējis tādu ļaužu atsaucību. Vienaldzīgie un noraidošie bija tikai neliela daļa no kocēniešiem, parasti tuvi stāvošie pagasta vadībai. Rezultātā Zilais kalns kļuva par atslēgvārdu un novada ļaudis sāka saskatīt šeit lielu potenciālu tūrisma attīstībai. Pasākumu Zilā kalna aizstāvībai man palīdzēja rīkot “Kluba 415” dalībnieki Valters Grīviņš un Krišs Kapenieks.

2000. gadā saku studēt Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultātē. Jutos savā vietā. Biju mācījies dažādās skolās, bet nekur nebiju tā juties savā elementā kā šeit. Mani interesēja gandrīz visas mācību tēmas. Uz nodarbībām gāju vairāk intereses vadīts nekā atzīmju dēļ, taču arī atzīmes eksāmenos bija labas un ļoti labas.

Jaunā gadsimta pirmos trīs gadus nostrādāju Rīgas domes Vidzemes priekšpilsētas izpilddirekcijā par administratīvās inspekcijas inspektoru. Braucām apgaitās un cīnījāmies pret administratīvo noteikumu pārkāpumiem. Ilgstošs rutīnas darbs mani tomēr neapmierināja. Iestājos partijā “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Tur satikos ar saviem vecajiem cīņu biedriem no LNNK laikiem un iepazinos ar jauniem. Kopā ar būvuzņēmēju Valdi Kalnozolu izveidojām grupu, kas vēlējās partiju reformēt, atsakoties no stagnātiskā vadības stila un mainīt politikas uzsvarus. Grupai bija eiroskeptiska un sociāli orientēta ievirze. Uzskatījām, ka partijas ilggadējās vadības nekritiska pieeja visam no Rietumiem nākošajam un atbalsts valstī valdošās elites liberālajai politiskai ne pie kā laba nevar novest. Šajā laikā iepazinos ar Raivi Dzintaru, kurš tajā laikā nodibināja jauniešu organizāciju “Visu Latvijai!” Tā aktīvi sadarbojās ar citām līdzīgi domājošu ļaužu organizācijām, īpaši, “Klubu 415”. Kopā ar V. Kalnozolu nodibinājām “Austras fondu”, kura mērķi bija “veidot plaukstošu, bagātu, stipru un suverēnu Latviju; saliedēt garīgi stipru un patriotisku Latvijas sabiedrību”; aktualizēt Latvias iedzīvotāju etniskās kultūras tradīcijas un garīgās vērtības” utml. Šo laiku manā dzīvē ieraksta Mārtiņa Brauna dziesma Saule, Pērkons, Daugava, kuru mācījāmies dziedāt Austras Fonda dziesmu vakaros.

Šajā brīdī ASV bez ANO Drošības padomes akcepta uz ar faktiem nepierādītu aizdomu pamata sāka karu Irākā. Ļoti pārdzīvoju šo faktu it īpaši tāpēc, ka mūsu elite un prezidente Vaira Vīķe Freiberga šo neleģitīmo aktu atbalstīja. Likumība un tiesiskums toreiz eliti neinteresēja. Mūsu svētā Latvija, kas līdz šim lepojās, ka neiet sirot svešās zemēs, kļuva par brīvprātīgo, lai atbalstītu netaisno, jo ar to draudzēties ir drošāk un materiāli izdevīgāk. Manā izpratnē Tautas gara mantu pētniece Vaira Vīķe Freiberga, izpatīkot neveiksmīgajam ASV prezidentam Džordžam Bušam jaunākajam, nodemonstrēja derdzīgu liekulības paraugstundu. Pēc vairākiem gadiem ASV miljardiera Džordža Sorosa finansētā kustība par tiesiskumu šo apstākli izliekas neredzam, lai gan būtībā, valsts vadītāju rīcība bija ideoloģisks karogs ar uzrakstu: “vara pieder stiprākajam, nevis likumam”. Zem tā droši jutās jebkurš korumpants un pašlabuma meklētajs. 2003. gada 17. aprīlī Latvijas Universitātē kopā ar Raivi Dzintaru noorganizējām konferenci pret Irākas karu, kurā referēja profesori Miķelis Ašmanis, Juris Rozenvalds, Tālavs Jundzis u.c.

Par darbību pret partijas politisko ģenerāllīniju un stratēģiskā sabiedrotā interesēm mūs mani un V. Kalnozolu no partijas izslēdza. Pakāpeniski arvien vairāk iesaistījos “Visu Latvijai!” darbā. Nodibinājām partiju. Sekoja daudzu akciju organizēšana, dalība politisko dokumentu izstrādē, rakstu gatavošana partijas avīzei. No skaistākiem un iespaidīgākajiem mirkļiem šajā laikā jāatzīmē lāpu gājienus no Kārļa Ulmaņa līdz Brīvības piemineklim, Vienības brauciens no Valmieras līdz K.Ulmaņa dzimtajām “Pikšām” Līvbērzē, pārgājieni uz Latviešu strēlnieku cīnu vietām Tīreļpurvā, talkas, kuras rīkojām sadarbībā ar Vides aizsardzības klubu. Materiālā situācija mani nelutināja. Strādāju Vides aizsardzības klubā par projektu vadītāju. Kad projektus apstiprināja Latvijas Kultūrkapitāla fonds, Latvijas Vides aizsardzības fonds vai Rīgas vides aizsardzības fonds varēja iztikt, bet darba organizēšana, kas bija jāapvieno ar mācībām universitātē prasīja arvien vairāk laika un sasprindzinājumu. Uz laiku no aktīva līdzdalības politiskajā dzīvē atteicos. Caurcaurēm iegrimu vides jautājumos. Sadarbībā ar Rīgas Meža aģentūru un vēlāk SIA “Rīgas meži” veicu dabas vērtību izpēti pilsētai piederošajos mežos. Ar domubiedriem izveidojām Vides aizsardzības kluba nodaļu “VAK Mantojums”. Kāpēc šāds nosaukums? – mani mēdz vaicāt. Ar šo vārdu domāts dabas un kultūras mantojums. Savukārt, apzīmējums “VAK” tradicionāi ir gandrīz visām Vides aizsardzības kluba nodaļām. Tātad – mūsu organizācija faktiski ir Vides aizsardzības kluba nodaļa, kura nodarbojas ar dabas un kultūras vērtību aizsardzību un popularizēšanu. Daudzo meža pētījumu rezultātā pagājušā gadā ar izdevniecības “Jumava” un “SIA Rīgas meži” atbalstu tapa pirmā daļa Rīgas ekotūrisma ceļvedim “Šmerlis”. Pašlaik pētu Mežaparka dabas un kultūrvēsturiskās vērtības, fotografēju un rakstu ceļveža otru grāmatu veltītu Mežaparkam.

Šovasar tikos ar Raivi Dzintaru un pēc pārrunām apņēmos aktīvāk iesaistīties politiskā dzīvē.

Citas manas iepriekšējā tekstā neminētās dziesmas:

The Beatles – Let it be!

Ozzy Osbourne – Dreamer

Linkin Park – Numb

Bi-2 – Tavas acis

John Fogerty – Have You Ever Seen The Rain

Dažādas dziesmas:

Aerosmith – Legendary Child

Traffic – Sad and Deep As You

Slade – My oh My

Joan Baez/Bob Dylan – Boots Of Spanish Leather